Latvijas likumdošana nav noteikusi, ka cilvēks ar HIV infekciju nespēj vai nedrīkst strādāt, kā arī nav noteiktu sarakstu ar profesijām, kurās HIV inficētajiem aizliegts strādāt. Tātad inficētai personai ir tiesības strādāt jebkurā darbā un profesijā, kā arī mācīties jebkurā mācību iestādē.

Darba devējs nav tiesīgs lauzt darba līgumu tādēļ, ka darbinieks inficējies ar HIV. HIV inficētās personas un AIDS slimnieka pienākums ir veikt individuālās profilakses pasākumus un lietot attiecīgus līdzekļus, lai pasargātu darba kolēģus un citas personas no inficēšanās.
Tomēr jāņem vērā, ka pienāk brīdis, kad AIDS slimniekam var nākties arvien biežāk uzturēties slimnīcā, kas savukārt sāk traucēt darba pienākumu veikšanu. Tas var būt par pamatu, lai darbinieks atklātu savu veselības stāvokli darba devējam un darba devējs ir atbildīgs par konfidencialitātes saglabāšanu. Darba likumā noteikts, ka ilgstoša slimība pati par sevi nevar būt pamats darbinieka atlaišanai no darba. Uzteikt darbu veselības stāvokļa dēļ drīkst tikai tādā gadījumā, ja nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tajā pašā vai citā uzņēmumā.
Tomēr saistībā ar diskrimināciju darba tirgū pastāv slēptā diskriminācija. Piemēram, jūrniekiem tiek pieprasīts veikt HIV testu. Protams, ir tiesības atteikties veikt testu, bet ir skaidrs - nebūs tests, nebūsi jūrnieks. Tāpat HIV tests tiek pieprasīts adoptētājiem.
 
Lai gūtu priekšstatu par HIV/AIDS inficēto personu vietu darba tirgū 2007.gadā ESF grantu shēmas ietvaros tika veikts pētījums „HIV infekcijas riska grupu integrācijas iespējas darba tirgū”. Apkopotas atbildes uz jautājumu „Kāda ir Jūsu pašreizējā nodarbošanās?” pārsteidzošs izrādījās augstais bezdarba līmenis – 75,1%. Tai pat laikā 42,4 % no tiem nekad nav bijuši reģistrējušies kā bezdarbnieki un 35,9 % no pētījuma respondentiem ir atbildējuši, ka vienkārši negrib strādāt.
Šeit jāatceras, ka lielākajai daļai no inficētajiem ir smagas, infekcijas saasinātas socializācijas problēmas, kas izpaužas kā narkomānija, alkoholisms, prostitūcija.
 
Svarīgs ir arī jautājums par HIV inficēto bērnu drošību mācību iestādēs. LR MK 1997.gada 23.septembra noteikumos Nr.328 ,.Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas un AIDS izplatības ierobežošanas noteikumi" 24.punktā bija noteikts, ka inficētajai personai ir tiesības mācīties jebkurā mācību iestādē. Šobrīd minētais likums ir zaudējis spēku un inficēto tiesības un pienākumi citos likums nav definēti. Tai pat laikā nav arī likumdošanas akta, kas noteiktu, ka mācību iestādes vadība vai skolotāji jāinformē par to, ka skolu apmeklē inficēts bērns. Minēto noteikumu 12.pants paredz arī klusēšanas pienākumu, kas aizliedz izplatīt ārstniecības personām informāciju par HIV inficēto personu. Ja, pildot dienesta pienākumus, kļūst, zināms par kādas personas inficēšanos ar HIV vai saslimšanu ar AIDS, ikvienas personas pienākums ir neizpaust šīs ziņas citām fiziskajām un juridiskajām personām.